Bet nu tomēr, esmu ieguvusi maģistra grādu Arts and Cultural management un esmu pilnībā laimīga un apmierināta.

Atgriešanās no Anglijas gan bija sāpīga, jo biju domājusi vēl pēc studijām kādu laiku tur pavadīt, papraktizēties. Taču, nosūtot vairākus CV n-tajām arts organization utt nesaņēmu Nevienu reply. Krīze bija skārusi arī Lielbritāniju, un es redzēju kā man apkārtesošie angļi zaudē darbu vai arī to nevar ilgstoši atrast. Piemēram mana dzīvokļa biedrene, saimniece, Vivienne bija dokumentālo filmu režisore un viņai darbas jau nebija kādus 6 mēnešus (es laikam nomaksāju mājas komunālos..; vismaz kāda kapeika).

Tā nu es 2009. gada septembrī atbraucu atpakaļ ar salaustu …. (lasīt, tukšu) maku. Welcome to reality again. Arī es nevarēju atrast darbu kādu laiku… hmm… 7 mēnešus!!! Protams, neizmēģināju laimi kļūt par viesmīli vai kā tml, ja jau nebūtu ko ēst, tad jau gan par tādu kļūtu. Pēc maģistra dziļš iekritiens atpakaļ!

Ko es daru tagad? Es vairs neesmu bezdarbniece, bet manu situāciju nevarētu nosaukt par awesome!

Man ir doma, par jauna bloga rakstīšanu, tikai vēl nevaru izdomāt tam nosaukumu!

es un Cristina lecam universitātes laukumā pie bibliotēkas

Mans blogs ir noslēpumains tā pat kā es pati.

Atzīšos godīgi.. Rakstīt tā ir viena no lietām, kas tuvinās zobu sāpēm.

Lai nu kā, ir jau pagājis diezgan liels laiks, lai izveidotu atskaites punktu.

1. Mācības.

25.novembrī nodevu savu pirmo rakstu darbu – briefing paper, kas īstenībā ir tikai sākuma darbs šī rudens semestra priekšmetā – Mapping the field. Tēmas izvēle: Culture and Disability: disabled people’s access to arts. Tēma smaga, un pēc diezgan lielām pārdomām, kuru no politikas aspektiem kultūrā izvēlēties, izvēlējos šo. Bet ne jau tāpēc, ka mani tas pārāk intresētu, bet tai pašā laikā, veicot izpēti, atskārtu, ka intersē gan. Jo tas ir ļoti mūzdienīgi.

Jebkurā gadījumā, grūtības sagādāja tieši rakstīšana, jo ja angļu valodu es zinu, lai normāli komunicētu, tad rakstīt ir pavisam kas cits. Pirmkārt, mani garie teikumi (kā to daru, rakstot latviešu valodā), šeit galīgi neder. Otrkārt, ja lieto šis, tas, tie pēc katra teikuma, beigās lasītājs var pazaudēt domu, ar ko tieši es domāju rakstot “tas”, līdz ar to doma ir jāatkārto savādākiem vārdiem.

Labi, ka man ir draudzene – Djali (Džali), kas ir no Čehijas, bet studē angļu lingvistiku šeit un arī pasniedz angļu valodu. Viņa man arī darbu laboja un atbrīvoja no kļūdā, gan gramatikas, gan stila utt.

Jo vairāk šeit esmu, jo vairāk sāku iebraukt mācību dzīvē. No sākuma, pierast mācīties bija grūti, jo pēc 2 gadu smadzeņu atvaļinājuma tas nav viegli. Bibliotēka tagad ir manas otrās mājas. Un turp dodos, ja ir jāmācās. Pirmkārt tāpēc, ka mājās es nevaru saņemties, otrkārt, mans rakstāmgalds ir tik šaurs, ka uz tā ietilpinās tikai mans dators un esmu apkrauta ar grāmatām un papīriem.

Runājot par grāmatām, mēģinu lasīt, bet tā kā man paralēli ir citi uzdevumi, publikāciju lasītšana, rakstīšana un sagatavošanās lekcijām, grāmatas šeit stāv un es tās tikai pagarinu…

Otrs priekšmets šajā rudens semestrī ir Ecolology and Cultural production. Nav nekāda sakara šeit ar ekoloģiju tiešā nozīmē.. Tēmas, kuras apskatām, ir kultūra reģenerācijā, kultūra izglītībā, kultūra veselības aprūpē utt. Visas nozares, kas ir saistītas ar kultūru un kultūras industriju. Pasniedzēja ir Phyllida Shaw, kas pie mums brauc uz lekcijām no Newcastle (no Ziemeļanglijas). Šajā priekšmetā mums ir jātaisa grupu prezentācija un tēma, ko mēs izvēlējāmie ir kultūra un reģenerācija, par piemēru ņemot Liverpool 20 gadu “pārtaisīšanas” pieredzi. Grupā esam, es, Cristina no Madrides, Camilla no Florences un Pawel no Varšavas.

Šajā priekšmetā rakstīšu arī kursa darbu un tēma ir gara: What can a new cultural venue contribute to the social regeneration of the sea side towns: Experience in Bexhill on Sea and Scarborough. Īsumā, vai kultūras projekti piejūras pilsētā ir ar domu, lai veicinātu pilsonisko sabiedrību…kautā tā..

2. Dzīve Brighton

Lai arī šeit pavadīti ir tikai knapi 2 mēneši, varu teikt, ka šī ir viena no pisētām, kur jūtos patiešām labi. Protams, faktors, ka rokas stiepiena attālumā ir jūra ar pludmali, šo pilsētu padara daudz burvīgāku nekā iespējams citas UK pilsētas bez jūras. Tagad laiks nav diezko labs, bet no sākuma pat gāju skriet pa promenādi, jo šeit tā ir plata, asfaltēta.

Brighton nekad nav mierīgi, šeit vienmēr kaut kas notiek, vai ir pirmdiena vai svētdiena. Varbūt tāpēc, ka šeit ir divas universitātes un studentu skaits ir apmēram 20 tūkstoši. Mans “campus” ir jau kā viena maza pilsēta, kādas 20 min paiet lai šķērsotu universitātes teritoriju…

Viena lieta, kas man ārkārtīgi traucē šeit ir…. paklāji. Esmu atskartusi to, ka mana alerģija (kas parādījās jau Latvijā) šeit ir uzliesmojusi.. No sākuma domāju, ka tas ir vēl no saaukstēšanās… bet tagad sapriotu, ka tas ir no putekļiem un šiem paklājiem, kas ir visur: mājās, skolā, vilcienos, veikalos un pat bāros… Brīnums, ka uz ielām vēl tos neklāj.. Nezinu, ko lai dara šai sakarā, jo īpaši darīt jau nav ko…

Varbūt nākas meklēt jaunu dzīvokli ar koka grīdām, kas man liekas ir diezgan neiespējami….

Domāju, ka ir diezgan bezcerīgi veidot blogu ik dienas, atzīmējot tās dienas notikumus dienasgrāmatas-veidā, tapēc turpmāk ieskicēšu pārdomas par notiekošo.

Šodien manu dienu izveidoja pārdomas par izlasīto no Charles Handy – The Age of Unreason par “a theory of learning” un pirmās sešas lapaspuses man beidzot deva atbildi uz manu jautājumu: vai mācoties var iegūt tikai zināšanas vai arī kautko iemācīties?

citāts: Academics (cilvēki) ..they teach the answer first and assume the qustion.. they are fact-collectors who KNOW a lot and have, in a fuller sense, learnt little.

Vai tas neizklausas pec post-padomju izlitibas sistemas?

Esot pirmaja lekcijā, sajūta ir, ka neko jaunu neesi uzzinājis, bet tev ir 1000 jautājumu uz ko nākamajā lekcijā tev ir jāatrod atbilde. Un ne jau pasniedzējam, bet tev pašam!

Tāda manuprāt ir galvenā atšķirība starp Rietumeiropas un Austrumeiropas izglītības sistēmām.

Meginu ieslegt telefonu esot terminali… iesledzas, uzkaras un klusums… meginu velreiz. Un klusums.

Ta ari zinaju, ka lidz 4 dzimsanas dienai sis neizvilks, bet kapec tiesi tagad! Attaisu vala, un nopil udens piles ari no turienes.. skaidrs.. un redz, brauc ari mana soma.

Noperku telekarti, pec pusstundas ilgas cakaresanas gar telefona automatiem, uzzvanu Daniele, sis saka, ka majas busot vina draugi. Draugi, tad draugi. Eju pirkt vilciena bileti, skaidra nav, maksaju ar karti. So te nenem. Visa? – prasu kasierim.. Pameginam visa. Jaa, ok, ievadiet pin kodu. Oups, pin kods man stav ierakstits telefona, jo so karti nelietoju biezi. Bet telefons nestrada. Ok, vins to izdara ar citam metodem.

Vilciena pavadu ap 40 min pirms tieku lidz Brighton. Angli lasa daudz avizes un met tas uz zemes.

No stacijas panemu taksi.. lai aizbrauktu uz Bedford place, taksist ir jauns puisis, “kā pagaju jusu diena?”vins man prasa. Izsedina mani ara, istais numurs. Juras smarza. viss kartiba. Pazvanu dzivoklim nr.5. Atbild balss, pasaku kas es esmu. Atskan tarkšķis un tieku iekša, iesprauzot savu laptopa somu starp durvim un stenderi,lai tas atkal neaizkrit ciet. Nonak dzeks (draugs) un panem manu somu, saka, ka jaiet uz 3 staavu. sauras kapnes, nezinu kaa mana soma tur vareja ietilpinaties. Dzivokli ir ari otrs draugs, ari Daniele.

čit-čats un pec pastas, es ar 2 italiem spelejam pokeru, kur ES pievacu visas fiškas
Atnak ari istais Daniele ar poļu meiteni. Ap 2. ejam gulet. Prieksa gara diena.

Taa nu es apbrunojusies ar tikai-kaiminu-truka-somu, laptop somu, fotoaparata somu un rokassominu atrodos Rīgas lidostaa, kur ar ģimeniti pirms reisa nolemjam paēst Lido

Peksni sajutu kautko slapju. Rokassomiņā. Manis tur ielikta pudele bija apgazusies, pati attaisijusies un izlijusi virsu manai pasei, lidmasinas biletei utt. utt. Ok, kas negadaas..

A un B gate vietaa mani aizsuta uz C, soriez Air Baltic uz Londonu liedos no turienes. Nja.. nodomaju es. Pie leetā gala kompaškām, tur, kur dodas musu Lv imigranti.

Kapju lidmasina, ievelku krutis Rīgas gaisu. Ieraugu pazinju, kas stav pie trapa, saku vinam: Kad tevi redzu taa ir slikta ziime. Pagaisreiz tiesi vins sacakareja manu lidojumu uz Stambulu. “Neuztraucies, viss bus labi, lai tev jauks lidojums”. Jā, nodomāju… Bija ok, neskaitot pacelsanos, kad lidmasina kratidamies virs priezu galotnem lika man noskaitit dazus paatarinjus. Aizmugureja sedekli lietuviesu imigranti, kas visu laiku lamājas. Bah..

Rudens – gribas rosīties. Tamdēļ arī mēģināšu kautko rosīgi uzrakstīt!

Brighton – gaidi mani!